einars

Nav noslēpums, ka Latvijā un pasaulē ir daudz bērnu, kas palikuši bez vecākiem dažādu iemeslu dēļ – vecākiem ir dažādas atkarības – azartspēles, narkotikas, vardarbība pret bērniem, pārmērīga alkohola lietošana, vai nerūpējas par bērniem citu specifisku iemeslu pēc. Rezultātā vai nu bērns aizmūk, vai vecāki viņu kaut kur atstāj, vai arī valsts iestāde uz aizdomu un liecinieku pamata atņem vecākiem tiesības, jo tie nav spējīgi par bērnu parūpēties. Protams, var arī notikt nelaimes gadījums un bērns paliek bez vecākiem. Tā nu dzīve iedalījusi man tādas kārtis, ka esmu viens no šiem bērniem, kas palicis bez vecākiem.

Rīgas Celtniecības koledžas galerija

Pēc pamatskolas beigšanas redzēju, ka manas stiprās puses bija matemātika un zīmēšana, kā rezultātā izvēlējos mācīties arhitektūru Rīgas Celtniecības koledžā, kur mācību ilgums bija 4 gadi ar profesionālo kvalifikāciju – arhitektūras tehniķis. Graši atbalstīja manu lēmumu. Te ir būtiski pieminēt, ka valsts bērnunamos pēc 18 gadu sasniegšanas vairs nav iespēja uzturēties, jauniešiem tiek izsniegts vienreizējais pabalsts un neliela dzīvojamā platība un ikmēneša pabalsts 45 Ls apmērā līdz 24 gadu vecumam. Pateicoties Grašu finansiālajam un morālajam atbalstam varēju veiksmīgi turpināt mācības Rīgas Celtniecības koledžā un nejutu to lūzuma punktu sasniedzot 18 gadu vecumu, ko diemžēl sajūt lielākā daļa jaunieši no valsts bērnu namiem.

Pārvācoties uz Rīgu pirmos 2 gadus dzīvoju skolas piedāvātajās kojās.
Šī pārvākšanās uz Rīgu tad arī bija mana pirmā dzīvošana bez Grašu darbinieku uzraudzības, kas nozīmē, ka pašam jāplāno savs laiks, jāpilda ikdienas pienākumi. Dzīvojot kojās bija forši, jo kursa biedri un draugi ir apkārt, viegli iepazīt no citiem kursiem studentus un mācību ziņā viegli ir konsultēties ar kursabiedriem un vecākiem kursiem. Būvējot kojas istabiņu starpsienu skaņizolācija nebija kā prioritāte, tādēļ trūkumi ir tādi, ka var dzirdēt kaimiņus visās pusēs un citus trokšņus no kopējā koridora, kas nepadara vieglāku mācību procesu.

Dzīvoklis Rīgā galerija

Tad 2 gadus dzīvoju Grašu dzīvoklī Rīgā, kur bija labi un kvalitatīvi apstākļi mācību turpināšanai, jo ir klusāks un ir sava privātā telpa. Justies varēja kā pie sevis un aicināt arī ciemos draugus. Grašu dzīvoklī draudzīgi dzīvojām 4 Grašu jaunieši. Pateicoties Grašu finansiālajam un morālajam atbalstam, un dzīvojamai vietai varējām visi studēt sevis izvēlēto profesiju, nevis apstākļu spiesti jau strādāt darbā, kas nepatīk.

Baltijas Starptautiskās Akadēmijas galerija

Pabeidzot Rīgas Celtniecības koledžu un iegūstot arhitektūras tehniķa kvalifikāciju, sapratu, ka arhitektūra nav mans aicinājums un izvēlējos kaut ko, kur manis jau iegūtās zināšanas noderētu, bet kur arī būtu lielāks radošais process. Interesēja labas un radošas idejas, to vizuālais izpildījums, paša iniciatīva, neierobežota izpildījuma izvēle un pats saplāno arī laiku idejas realizēšanai. Tādēļ arī dažādas radīšanas programmas – trīsdimensiju veidošanas programmas, bilžu un video apstrādes un veidošanas programmas – palīdz iepazīt dažādus veidus kā var radīt. Tā nu izvēlējos studēt Baltijas Starptautiskajā Akadēmijā ar profesionālo kvalifikāciju – datordizainers. Pateicoties Grašu kontaktiem Francijā un savai viesģimenei Francijā varēju pa vasaru strādāt Francijā, lai nopelnītu studiju maksai augstskolā.

Grašu darbinieki rada ģimenisku noskaņu Grašos un atbalsta jauniešus pēc 18 gadu sasniegšanas viņu patstāvības un profesijas iegūšanai, lai kur viņi arī būtu. Tas man asociējas ar vecākiem un mājām, jo Grašos vienmēr laipni tieku gaidīts un darbinieki jau ir pazīstami ar kuriem var atcerēties un pasmieties par blēņām, kas kādreiz sastrādātas.
Pēc 24 gadu sasniegšanas pabeigšu pēdējo gadu Baltijas Starptautiskajā Akadēmijā, paralēli strādāšu un nedzīvošu vairs Grašu dzīvoklī Rīgā. Un tālāk plānoju strādāt ar radošo profesiju saistītā sfērā Latvijā vai Francijā. Braukšu arī ciemos pie franču viesģimenes, jo regulāri uzturam kontaktus. Protams arī braukšu ciemos uz Grašiem satikt darbiniekus un apraudzīt jaunos bērnus, kuri būs tādi paši kā es biju – maziņš un savu vietu dzīvē meklējošs.
Novēlu Grašu darbiniekiem tikpat enerģiski turpināt iesākto misiju, ziedotājiem – nekautrēties, lai bez vecākiem palikušie mazie var piepildīt kādu sapni.

Paldies par uzmanību!